Rīdzinieku dzīve Mencendorfa namā

No ''goethe.de''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mencendorfa nams no ārpuses. Foto: Udo Bongartz

Savulaik Mencendorfa namā piedāvāja amatnieku darinājumus un “saldus grēkus” no visas pasaules. Mūsdienās tajā mājvietu radušas izstāžu zāles un vācu-latviešu kultūras biedrība.

Latvijas galvaspilsēta Rīga līdz pat mūsdienām saglabājusi vāciskās Hanzas pilsētas vaibstus. Lejasvācu tirgotāju kādreizējās ietekmes mēmie liecinieki ir greznie ģilžu un patriciešu nami, kas veido Vecrīgas tēlu un vēsta par Baltijas metropoles ziedu laikiem.

Tikai dažu desmitu metru attālumā no Rātslaukuma kādreizējo tirgotāju turību apliecina Mencendorfa nams. Vienā no pilsētas senākajiem dzīvojamiem un tirdzniecības namiem apmeklētājiem šobrīd ir iespēja iepazīt pilsētnieka sadzīves kultūru un dzīvi senajā Rīgā. Kā kultūras biedrības Domus Rigensis mītne nams ir arī tikšanās un kopā būšanas vieta.

Balti apmesto namu ar augstu divslīpju jumtu un iespaidīgiem logiem 17. gadsimta beigās cēlis turīgais stiklinieks Jirgens Helms, kas tajā bija iekārtojis arī savu darbnīcu. Pagraba velvēs joprojām ir izstādīti vēsturiski stikla izstrādājumi. Dažkārt ir iespēja vērot stikla māksliniekus darba procesā.

Vēlāk šī labi saglabājusies ēka ar vairākiem noliktavu stāviem un smailu zelmiņa sienu ar kravas vinču kalpojusi dažādiem mērķiem un piederējusi vairākiem īpašniekiem. Nams nosaukts tā pēdējo īpašnieku – tirgotāju Mencendorfu ģimenes – vārdā. Viņi uz toreizējo “Sünderstraße” (tagad: Grēcinieku ielu) vilināja ar gardumiem un delikatesēm – kafiju, Šveices šokolādi un stipru liķieri.

Taču 1939. gadā Mencendorfu ģimene tāpat kā daudzi citi vācbaltieši bija spiesta pamest savu dzimteni un tika pārvietota uz Poliju. Jo Ādolfs Hitlers pēc slepenā pakta ar Josifu Staļinu “mājup uz reihu” nogādāja visus tos, ko ierastā apzīmējuma “vācbaltieši” vietā nacistu valodā propagandas nolūkos dēvēja par “baltvāciešiem”. Arī padomju laikā atmiņas par vācbaltiešu pagātni politisku iemeslu dēļ bija tabu.

Pēc Otrā pasaules kara vēsturiskajā ēkā, kurā tika iekārtoti komunālie dzīvokļi, dzīvoja nopelniem bagāti dzelzceļa darbinieki. Vēlāk ēka bija neapdzīvota un atstāta novārtā. Tikai 80. gadu beigās pēc Rīgas pilsētas iniciatīvas tā tika restaurēta, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā atvērta kā muzejs.

Jaunas meitenes istaba. Foto: Renāte Rapša © Mencendorfa nams

Šobrīd augšstāvu istabās apmeklētājam ir iespēja ielūkoties vācbaltu patriciešu ģimenes ikdienas dzīvē pirms 300 gadiem. Līdzās veikala telpām, virtuvei, viesu salonam, “dzejnieka istabai” un “meitenes istabai” dzīvoklī apskatāma arī deju zāle un ģimenes kapela. Saglabājušies arī tā laika oriģinālie griestu un sienu gleznojumi. Plašajā jumtistabā katru mēnesi aplūkojama kāda jauna izstāde.

Pirmā stāva telpa, kas kalpojusi veikala vajadzībām. Rīgas rātes Kases kolēģijas ozolkoka galds. Foto: Vilmārs Katlaps © Mencendorfa nams

Kopš 1992. gada Mencendorfa namā atrodas arī vācbaltu-latviešu centrs, kas izveidots pēc arhitekta Pētera Blūma iniciatīvas. Reizē ar to tika nodibināta kultūras biedrība Domus Rigensis (latīniski: Rīgas nams), kas šobrīd apvieno vairāk nekā 200 biedru no Vācijas un Latvijas. Daudzie biedrības rīkotie pasākumi atgādina par kopīgo vācbaltu-latviešu mantojumu. Gada svarīgākais notikums ir Domus Rigensis dienas jūlija sākumā.

Atrašanās vieta un informācija apmeklētājiem

Mencendorfa nams
Rīdzinieku māja-muzejs. 17.-18.gs.
Grēcinieku iela 18 (ieeja no Kungu ielas)
Rīga, LV–1050
LATVIJA

Saite

Vācu pēdas Latvijā

Projektu īsteno Goethe-Institut Latvijā.
Autors: Udo Bongarcs
Tulkoja: Kristīne Kļaustiņa