Ilgas pēc dzimtenes – vācbaltu rakstniece Ģertrūde fon den Brinkena

Ģertrūde fon den Brinkena, 1967. Foto: No ģimenes arhīva

Tālu prom no dzimtās Baltijas viņi tai uzcēluši literāru pieminekli – vācbaltu rakstnieki Zigfrīds fon Fēgezaks, Ģertrūde fon den Brinkena un Verners Bergengrīns.

Ģertrūde fon den Brinkena (1892-1982) sāk rakstīt jau bērnībā, deviņpadsmit gadu vecumā viņa laiž klajā savu pirmo dzejoļu krājumu. Taču trūkumā nonākušās Kurzemes vācbaltiešu muižnieku ģimenes atvasei jau agri jāsāk apgādāt māti, māsu un viņas meitu, un Ģertrūdei nākas strādāt par medmāsu un angļu valodas skolotāju. 1927. gadā viņa kopā ar vīru austrieti pārceļas uz Frankfurti, kas Ģertrūdei fon den Brinkenai nozīmē šķiršanos no ģimenes un dzimtenes, ko viņa turpmāk dziļi pārdzīvo. Remdinājumu viņa meklē literārajā darbībā – rakstot par mīlestību un ciešanām, uzticību un nāvi. Par spīti raizēm privātajā dzīvē, vairākkārtējai dzīvesvietas maiņai un karam, rakstniece trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados gūst arī literārus panākumus. Viņas darbi piedzīvo atkārtotus izdevumus. Bēgot no Sarkanās armijas, Ģertrūde fon den Brinkena vairākus gadus pavada bēgļu gaitās, līdz 1950. gadā beidzot apmetas uz dzīvi Rēgensburgā un turpmāk pilnībā nododas rakstīšanai. Ilgas pēc Baltijas dzimtenes līdz pēdējam paliek viens no viņas romānu un dzejoļu galvenajiem tematiem.

Verners Bergengrīns, 1962. Foto ar laipnu Vernera Bergengrīna biedrības atļauju

Rīgā dzimušajam Verneram Bergengrīnam (1892-1964) ir tikai vienpadsmit gadu, kad Baltijas rusifikācijas politikas dēļ ģimene viņu aizsūta uz Vāciju. Tur vācbaltiešu ārsta dēls apmeklē skolu, studē un uzsāk profesionālās gaitas kā brīvais rakstnieks un žurnālists. Pirmais pasaules karš Bergengrīnu atkal atved uz dzimteni, kur viņš piedalās kaujās kā vācu karaspēka brīvprātīgais un pēc kara cīnās pret Sarkano armiju Baltijas landesvēra sastāvā. Atgriezies Vācijā, viņš divdesmitajos gados vada žurnālu “Ost-Informationen” (“Austrumu informācija”) un kļūst par izdevuma “Baltische Blätter” (“Baltijas ziņas”) galveno redaktoru. Par spīti visiem sarežģījumiem ar nacionālsociālistisko režīmu, Bergengrīns arī Otrā pasaules kara laikā var publicēties un kļūst par vienu no jaunās Vācijas Federatīvās Republikas slavenākajiem un veiksmīgākajiem autoriem, kura daiļrade aptver plašu romānu, stāstu, dzejoļu un tulkojumu klāstu. Viņš sevi uzskatīja par dzimtās Baltijas hronistu, jo ilgas pēc dzimtenes nekad tā īsti arī nepārvarēja.

Zigfrīds fon Fēgezaks. Foto ar laipnu Fēgezaka arhīva Rēgenē atļauju

Ar savu autobiogrāfisko romānu triloģiju “Baltische Tragödie” (“Baltiešu traģēdija”, latviski izdota kā tetraloģija “Baltiešu gredzens”), kurā aprakstīts vācbaltiešu noriets un gals līdz Pirmajam pasaules karam, Zigfrīds fon Fēgezaks (1888-1974) trīsdesmitajos gados iemanto atpazīstamību kā rakstnieks. Loberģu muižā netālu no Valmieras dzimušajam vācbaltietim dzimto Vidzemi bija nācies atstāt 1912. gadā. Studijas viņš pabeidz Vācijā, kur strādā par žurnālistu, rakstnieku un tulkotāju. Pēc vairākiem emigrācijā pavadītiem gadiem Zviedrijā un Dienvidamerikā fon Fēgezaks uz laiku atgriežas savā dzimtenē, 1941. gadā brīvprātīgi piesakoties par tulku Vērmahtā. Karā pieredzēto viņš atspoguļo ziņojumu un rakstu krājumā “Als Dolmetscher im Osten” (“Kā tulks Austrumos”). 1944. gadā Fēgezaks apmetas uz pastāvīgu dzīvi Bavārijas mežā. Līdz savai nāvei viņš saraksta vairāk nekā piecdesmit romānu, stāstu un ceļojumu aprakstu, kuros aizvien liriski apdzied savu “Ziemeļu dzimteni”. Viens no Fēgezaka pēdējiem darbiem – “Baltische Erzählungen” (“Baltijas stāsti”) – iznāk tikai pēc viņa nāves.