Rīgas geto

Geto muzejs. Foto: Katrin Wolschke

Ilgu laiku ebreju kultūra bija neatņemama Latvijas kultūras daļa. Nacistu noziegumi tam pielika pēkšņu punktu. Daudzu Latvijas ebreju ciešanu ceļš aizsākās Rīgas geto.

Paslēpts starp lielajām Spīķeru ķieģeļa ēkām, Rīgas geto muzejs zem klajas debess dokumentē ebreju un holokausta vēsturi Latvijā. Tā atrašanās vieta ir simboliska – līdzās teritorijai, kur nacisti 1941. gadā ierīkoja ebreju geto.

Līdz Otrajam pasaules karam ebreju tradīcijas bija neatņemama Rīgas ikdienas sastāvdaļa. Pirmie ebreji mūsdienu Latvijas teritorijā apmetās jau 16. gadsimta beigās. 20. gadsimta pirmajā pusē galvaspilsēta bija izveidojusies par septiņdesmit tūkstošu Latvijas ebreju politisko un kultūras centru. Apmēram puse no viņiem dzīvoja Rīgā – ebreju minoritāte veidoja desmit procentus no pilsētas iedzīvotāju kopskaita.

Līdz ar hitleriskās Vācijas karaspēka ienākšanu 1941. gada jūlijā sākās zvērīgā ebreju un viņu kultūras iznīcināšana Latvijā. Ebreji tika sistemātiski vajāti un nošauti, tika nodedzinātas gandrīz visas pilsētas sinagogas. Nabadzīgajā Maskavas forštates strādnieku rajonā starp tagadējo Lāčplēša un Lauvas ielu, Kalna un Maskavas ielu izveidoja geto, uz kuru bija jāpārceļas Rīgas ebrejiem. Izslēgti no sabiedrības dzīves, viņi tika nodarbināti spaidu darbos kara ekonomikas vajadzībām.

Ar dzeloņstieplēm apjozto kompleksu apsargāja vācu drošības dienesta latviešu palīgpolicija. Šajā teritorijā saspiestībā un šaurībā dzīvoja 30000 cilvēku. Neliela koka ēka, kas 2011. gadā no kādreizējā geto tika pārvietota uz muzeja teritoriju, ļauj nojaust katastrofālos apstākļus.

Sinagogas drupas Maskavas forštatē. Foto: Katrin Wolschke

No geto ieslodzītajiem izdzīvoja tikai nedaudzi. Neskaitāmie upuru vārdi cits pie cita rindojas uz garajām muzeja ekspozīcijas sienām. Pirmā masveida nogalināšana notika 1941. gada nogalē – vietas trūkuma dēļ. Tikai divu dienu laikā 25000 Latvijas ebreju no Rīgas geto tika sadzīti Rumbulas mežā un tur nošauti. Viņu vietā geto tika izvietoti galvenokārt no Rietumeiropas un Centrāleiropas deportētie ebreji.

Siena ar nogalināto ebreju vārdiem. Foto: Katrin Wolschke

Vācu okupācijas laikā antisemītiskā propaganda izplatījās arī Latvijas iedzīvotāju vidū. Pēc sāpīgās Latvijas neatkarības zaudēšanas 1940. gadā un padomju okupācijas terora vāciešus daudzi sagaidīja kā atbrīvotājus. Nacistu propagandētais “žīdiskais boļševisms” daudziem kļuva par kopīgo ienaidnieku. Taču bija arī tādi, kas pretojās un centās paglābt ebrejus no drošas nāves. Zināmākais no viņiem ir ostas strādnieks Žanis Lipke, kurš kopā ar palīgiem no geto izglāba vairāk nekā piecdesmit ebreju.

Māja no Rīgas geto un cerību koks. Foto: Katrin Wolschke

Otrā lielā “geto likvidēšanas” akcija notika 1942. gada martā. Divi tūkstoši par darbnespējīgiem atzītu ebreju tika nogādāti Biķernieku mežā un tur nogalināti. Saskaņā ar nacistu “galīgā risinājuma plāniem”, sākot ar 1943. gada jūliju, geto tika likvidēts. Palikušie ieslodzītie tika pārvietoti uz koncentrācijas nometni “Riga – Kaiserwald” Mežaparkā, kur tika vai nu nogalināti, vai nogādāti uz citām nāves nometnēm. Līdz kara beigām Rīga zaudēja gandrīz visus savus ebreju iedzīvotājus. Baltiju nacisti pasludināja par pirmo “no žīdiem brīvo” Eiropas apgabalu.

Tas, ka Geto muzeju tikai aptuveni septiņdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara dibinājusi ebreju biedrība, liecina par vēlīno un gauso holokausta apzināšanos un latviešu līdzdalības izvērtēšanu. Rīga ir otrā postsociālistisko valstu galvaspilsēta aiz Varšavas, kur ierīkots geto muzejs.