Vilhelms Neimanis – arhitekts un Baltijas mākslas pētniecības pamatlicējs

Vilhelms Neimanis. Publicēts M. Šervinska sastādītajā izdevumā “Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung in Bild und Wort” (“Rīgas jubilejas izstāde attēlos un aprakstos”, Riga, 1902)

Viņu uzskatīja par staigājošu enciklopēdiju. Vilhelms Neimanis bija celmlauzis arhitektūras, pētniecības un pieminekļu kopšanas jomā. Vispusīgā zinātnieka iespaidīgā karjera aizsākās Daugavpilī.

Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīca, aiz tās – Jaunavas Marijas katoļu baznīca, ko arī projektējis Neimanis. © Foto: Elita Grosmane

Kad Vilhelms Neimanis 1895. gadā ieguva Krievijas impērijas oficiālās būvtiesības, viņam aiz muguras jau bija ievērojama karjera kā Daugavpils pilsētas arhitektam. Pēc viņa projektiem Latgales reģiona lielākajā pilsētā bija tapušas daudzas būves. Viņa rokrakstu glabā vecā dzelzceļa stacijas ēka, pilsētas slimnīca un tiesa. Pilsētas vaibstus ietekmējusi tieši viņa sarkano ķieģeļu arhitektūra, kā to iespaidīgā veidā apliecina atturīgā, neogotikas stilā veidotā Mārtiņa Lutera baznīca Baznīckalnā.

Daugavpils dzelzceļa stacijas ēka. © Foto: Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs

Neimanis vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvoja un strādāja Daugavpilī, taču viņa saknes ir meklējamas citur. Viņš dzimis 1849. gadā Mēklenburgas pilsētā Grēfesmīlenē, Vācijā. Agrā jaunībā Vilhelms kopā ar ģimeni sīkāk nezināmu iemeslu dēļ pārcēlās uz Krustpili Vidzemē. Jau 15 gadu vecumā Neimanis uzsāka savas profesionālās gaitas. Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā, kas būvēja Rīgas – Vitebskas dzelzceļa līnijas posmu, viņš ieguva inženiera izglītību. Neimaņa priekšnieks un skolotājs bija pazīstamais vācu arhitekts Pauls Makss Berči (1840-1911).

Tieši Berči arī modināja jaunā Neimaņa interesi par mākslu un arhitektūru. Viņš studēja Rīgā, Sanktpēterburgā un savā dzimtenē Vācijā, kur kļuva par kolēģi un labu draugu slavenajam mākslas un arhitektūras vēsturniekam Vilhelmam Libkem (1826-1893). Libke mudināja jauno zinātnieku vairāk pievērsties maz pētītajai Baltijas mākslas vēsturei. Viņa daudzās publikācijas, piemēram, Lexikon baltischer Künstler (Baltijas mākslinieku enciklopēdija, 1908) līdz pat mūsdienām tiek uzskatītas par fundamentāliem darbiem, padarot Neimani par “Baltijas mākslas pētniecības pamatlicēju“.

Jahtklubs, 1898, Balasta dambis 1, Rīga. Foto: Katrin Wolschke

1878. gadā Neimanis pēc uzturēšanās Vācijā un ceļojumiem pa Eiropu atgriezās Daugavpilī un sāka pildīt pilsētas arhitekta pienākumus. Viņš vēlējās ienest jaunas vēsmas tā laika būvniecības praksē, ko viņš kritizēja saistībā ar nepietiekamo uzraudzību no iestāžu puses. Taču viņa reformu mēģinājumi neguva panākumus. Zinātkārais Neimanis dedzīgi pievērsās pētniecībai un sarakstīja neskaitāmas zinātniskās grāmatas un rakstus par Eiropas mākslas vēsturi no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem. Četrdesmit divu gadu vecumā viņš ieguva doktora grādu Leipcigas Universitātē.

Nerimtīgais mākslas vēsturnieks joprojām turpināja praktisko darbību arhitektūras jomā. Sekmīgi nokārtojis arhitekta eksāmenu Pēterburgas akadēmijā, viņš 46 gadu vecumā pārcēlās uz Rīgu. Neimanis aizsāka jaunu pieeju vēsturisko ēku, piemēram, Rīgas Doma, restaurācijā, saglabājot senatnīgo atbilstoši modernajām prasībām. Par vienkāršu uzskatītais vīrs lielu ieguldījumu devis arī pieminekļu kopšanā. Viņa stilistiski daudzveidīgā radošā darbība atspoguļojas kopskaitā 47 objektos, ko Neimanis radījis Rīgā un visā Baltijā: pilīs un muižās, sabiedriskajās un dzīvojamajās ēkās, skolās un sakrālajās celtnēs.

Rīgas pilsētas mākslas muzejs – priekšpuse. Foto: Katrin Wolschke

Mūsdienās Neimani uzskata par vienu no ievērojamākajām personībām Latvijas kultūras vēsturē. Nav šaubu, ka viņa nozīmīgākā būve ir Rīgas pilsētas mākslas muzejs (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), pirmais speciāli šādam mērķim būvētais muzejs Baltijā. Taču ēka, kuras interjers arī ir Neimaņa izplānots, sākotnēji nebija viņa laikabiedru gaumē. Monumentālo baroka stila celtni Krišjāņa Valdemāra ielā uzskatīja par nemodernu. Ēku atklāja 1905. gadā tikai pēc divus gadus ilgušas būvniecības, un muzeja vadību uzņēmās pats Neimanis. No šī amata Neimani tikai neilgi pirms viņa nāves atcēla boļševiki 1919. gadā.