Atrašanās vieta
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3
Rīga, LV-1009
LATVIJA
Roza fon Praunheims – dzimis Centrālcietumā
Aus goethe.de
Kā Roza fon Praunheims viņš ir kļuvis par vienu no zināmākajiem vācu kino veidotājiem. Taču dzimis viņš ir Rīgas Centrālcietumā. Par to gan režisors ilgu laiku neko nezināja.
Piecdesmit astoņu gadu vecumā Rozas fon Praunheima dzīvē notiek jauns pavērsiens. Slavenā režisora deviņdesmit četrus gadus vecā māte īsi pirms nāves atklāj, ka viņš nav viņas miesīgais dēls. 1942. gadā, vācu okupācijas laikā, viņa to esot adoptējusi kādā bērnunamā Rīgā un kara beigās paņēmusi līdzi uz Vāciju.
Kā Holgers Mišvickis uzaugušais režisors aiz mīlestības pret audžumāti sākotnēji neveic tālāku izpēti. Taču pēc mātes nāves 2003. gadā ziņkāre gūst virsroku – un viņš dodas šķietami bezcerīgajos savas patiesās izcelsmes meklējumos. Fon Praunheims izpēta arhīvus, runā ar tā laika lieciniekiem un vēsturniekiem un apmeklē savu dzimto pilsētu Rīgu.
Sākumā fon Praunheimam nav gandrīz nekādu pieturas punktu. Tikai nejauši atklājot par sen pazudušiem uzskatītus dokumentus, viņam izdodas uziet savas miesīgās mātes un viņas ģimenes pēdas, kā arī uzzināt, ka viņš kā Holgers Ratke nācis pasaulē Rīgas Centrālcietumā. Kādēļ viņa māte, kas vēlāk mirusi psihiatriskajā slimnīcā, tolaik tikusi apcietināta, vairs nav iespējams izdibināt. Arī tēva meklējumi beidzas neveiksmīgi.
Režisors un geju tiesību aktīvists, kurš savulaik satrūcināja vācu sabiedrību kā cīnītājs par homoseksuāļu emancipāciju, savus meklējumus fiksējis aizkustinošā dokumentālajā filmā. Filma “Meine Mütter” (“Manas mātes”) cita starpā un bez īpaša nodoma atklāj arī nacionālsociālistiskā režīma briesmu darbus.
“Filmēšanas darbi Rīgā 2007. gada vasarā bija aizkustinošākie mirkļi manā mūžā,“ atceras fon Praunheims. Daudzu kritiķu skatījumā šī filma ir viena no labākajām starp vairāk nekā septiņdesmit režisora darbiem, kurš kā eksperimentālā geju nišas kino pārstāvis nereti tiek atstāts bez ievērības.
Vācu pēdas Latvijā
Projektu īsteno Goethe-Institut Latvijā.
Autors: Aleksandrs Velšers
Tulkoja: Kristīne Kļaustiņa
