Tilts uz pasauli – Gidons Krēmers un Kremerata Baltica

Gidona Krēmera portrets. Foto: Angie Kremer Photography

“Muzicējot viņš vēlas būt brīvs,” tā prese rakstīja par Rīgā dzimušo Gidonu Krēmeru. Brīvības meklējumi izcilo vijolnieku pavadījuši jau kopš agras bērnības.

Uz pasaules skatuvēm Gidons Krēmers ir regulārs viesis. Savas iespaidīgās mākslinieka karjeras laikā Dāvida Oistraha skolnieks uzstājies kopā ar daudziem ievērojamiem mūziķiem. Ar Vāciju un Latviju cieši saistītais vijoļspēles virtuozs ierakstījis vairāk nekā simt kompaktdisku – un joprojām turpina aktīvu muzikālo darbību.

1947. gadā Rīgā dzimušais Gidons jau kā bērns labprāt stāvējis rampas gaismā. Savā autobiogrāfijā “Bērnības lauskas” viņš raksta, ka par vijolnieku kļuvis, pateicoties ģimenei. Tēvs un māte, vectēvs un vecvectēvs – viņi visi bijuši vijolnieki.

Gidons Krēmers bērnībā, 1953. Foto: No Gidona Krēmera privātā arhīva

Gidons Krēmers, kura tēvs bija holokaustā bojā gājušas ebreju ģimenes atvase, māte – vāciete, bet vectēvs - zviedru izcelsmes, Padomju Savienības anektētajā Latvijā ticis audzināts vāciskā tradīcijā. Astoņu gadu vecumā viņš guvis “pirmo rūgto pieredzi tajā jomā, ko sauc par “politiku””. Izturējis konkursu, lai “Latviešu mākslas dekādes” ietvaros koncertā Maskavā uzstātos kā solists, Gidons tomēr ticis svītrots no dalībnieku saraksta, jo nav bijis “tīrs latvietis”.

Par spīti tam, Krēmers tomēr guvis panākumus kā mūziķis. Sešpadsmit gadu vecumā viņš saņēmis pirmo godalgu Latvijas PSR, 1970. gadā plūcis uzvarētāja laurus Čaikovska konkursā Maskavā. Pēc desmit gadiem izlēmis neatgriezties no atvaļinājuma Rietumos. Viņam joprojām ir svarīgi būt no politikas neatkarīgam māksliniekam.

Gidons Krēmers un Kremerata Baltica. Foto: Paolo Pellegrin, Magnum Photos

Pateicoties kamerorķestrim Kremerata Baltica, ko Gidons Krēmers nodibināja 1997. gadā, Vācijā dzīvojošais spožais interprets atkal biežāk viesojas Latvijā – un dara to labprāt. Apjūsmoto ansambli, kurā spēlē Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mūziķi, Krēmers dibinājis vēlmē uzbūvēt “jauniem baltiešiem tiltu uz pasauli”. Viņam pašam Kremerata Baltica ir kļuvis par tiltu uz viņa jaunību un seno dzimteni. Pēc trīsdesmit gadiem viņš te pirmo reizi atkal runājis latviski.