Ilgas pēc dzimtenes – vācbaltu rakstniece Ģertrūde fon den Brinkena

Ģertrūde fon den Brinkena, 1967. Foto: No ģimenes arhīva

Tālu prom no dzimtās Baltijas viņi tai uzcēluši literāru pieminekli – vācbaltu rakstnieki Ģertrūde fon den Brinkena, Zigfrīds fon Fēgezaks un Verners Bergengrīns.

Ģertrūde fon den Brinkena (1892-1982) sāk rakstīt jau bērnībā, deviņpadsmit gadu vecumā viņa laiž klajā savu pirmo dzejoļu krājumu. Taču trūkumā nonākušās Kurzemes vācbaltiešu muižnieku ģimenes atvasei jau agri jāsāk apgādāt māti, māsu un viņas meitu, un Ģertrūdei nākas strādāt par medmāsu un angļu valodas skolotāju.

Briņķu Pedvāles muiža, kur dzimusi Ģertrūde fon den Brinkena. Tagad muižas teritorijā atrodas Brīvdabas mākslas muzejs. Foto via Wikipedia/J. Sedols - Panoramio, CC BY 3.0

1927. gadā viņa kopā ar vīru austrieti pārceļas uz Frankfurti, kas Ģertrūdei fon den Brinkenai nozīmē šķiršanos no ģimenes un dzimtenes, ko viņa turpmāk dziļi pārdzīvo. Remdinājumu viņa meklē literārajā darbībā – rakstot par mīlestību un ciešanām, uzticību un nāvi. Par spīti raizēm privātajā dzīvē, vairākkārtējai dzīvesvietas maiņai un karam, rakstniece trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados gūst arī literārus panākumus. Viņas darbi piedzīvo atkārtotus izdevumus. Bēgot no Sarkanās armijas, Ģertrūde fon den Brinkena vairākus gadus pavada bēgļu gaitās, līdz 1950. gadā beidzot apmetas uz dzīvi Rēgensburgā un turpmāk pilnībā nododas rakstīšanai. Ilgas pēc Baltijas dzimtenes līdz pēdējam paliek viens no viņas romānu un dzejoļu galvenajiem tematiem.